Es brīnos par sauli Latvijā,

Cik gan tā spoža un jauka —

Kā mirdz tā zirnekļa pinumā

Uz rudenī nokopta lauka!

Es brīnos par mākoņiem Latvijā,

Cik skaisti tie pāri mums liecas

Un ietīt blāzmainā mirdzumā

Gan mājas, gan pakalnus tiecas!

Es brīnos par debesīm Latvijā,

Cik dzidri tās staro un silti

Un ietver tik dīvainā atspulgā

Ir dzimtenes pelēko smilti!

Par vēju pat brīnos es Latvijā,

Cik kokus tas noliekt spēj mīksti!—

Un, ja tu to redzi un izjūti tā,

Vai zemi šo nemīlēt drīksti?

/Antons Bārda “Es brīnos”/